Iegūsti tehnoloģiju zināšanas Latvijas nākotnei!

Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektors Tālis Juhna

RTU rektors Tālis Juhna norādīja, ka ir RTU ir pieredze iesaistīties sarežģītos tehnoloģiju projektos. RTU 10 gadus atpakaļ pievienojās CERN kodolpētījumu programmai, kuras sākumā nebija nekā, bet tagad piedalās vairāk kā 10 doktorantu. RTU rektors uzsvēra, ka ir nepieciešami vēl 10 – 15 gadi, lai sagatavotu kodolenerģijas un radiācijas praktisko aspektu ekspertus. RTU ir gatava uzņemties atbildību par kodolenerģētikas izglītības procesa koordinēšanu, ja visi iesaistītie partneri – valsts un industrija, par to vienojas un tiek nodrošināts atbilstošs finansējums.

Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis

Klimata un enerģētikas ministrs Kaspars Melnis norādīja, ka nākamie 10 – 15 gadi, kas nepieciešami nozares attīstībai paies ātri, tāpēc jāsāk darbs jau tagad. Viņš norādīja, ka šajā laikā radīsies daudz jautājumi, uz kuriem ir jāmeklē atbildes. Tā kā tehnoloģijas attīstās, ir svarīgi izvērtēt, kurās investēt būtu visefektīvāk. Kaspars Melnis piekrita RTU rektoram Tālim Juhnam , ka ir svarīgi zināt, kas būs tie cilvēki, kas spēs strādāt ar šīm tehnoloģijām. Kaspars Melnis aicināja meklēt jauniešus, kas gribēs un spēs šajā nozarē mācīties un strādāt. Viņš norādīja, ka Latvijā ir jāražo kunkurētspējīga enerģija un ir jāvērtē, kādi risinājumi ir piemēroti. Un uzsvēra, ka arī kodolenerģijai ir potenciāls, lai ieguldot, piemēram, miljardu, nākotnē tautsaimniecībā mēs atgūtu daudzkārt vairāk. Šobrīd kodolenerģijas tēma ir pateicīga sarunām par nākotni, bet tikko sāksies konkrētas sarunas par finansēm, izvietojumu un citām detaļām, tā sāksies izaicinājumi. Viens no tiem ir “Ne manā pagalmā” jeb “Not In My Back Yard)”. Kaspars Melnis norādīja, ka sabiedrībai ir jāskaidro tehnoloģiju ieguvumi un zaudējumi, un uz tiem ir jāraugās valstiski, un jāskaidro sabiedrības kopīgais guvums, ne tikai savtīgas intereses.

Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska

Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska prezentācijas pirmajā daļā stāstīja par Latvijas enerģētikas stratēģiju līdz 2050. gadam, kurā ir vieta arī kodolenerģijai. Otrajā daļā viņa informēja par to, kas notiek pasaulē un Baltijā saistībā ar kodolenerģiju. Līga Kurevska atgādināja, ka Latvijā elektrība ir maza daļa, ap 10% no kopējā enerģijas patēriņa, bet tajā ir paredzēts vislielākais pieaugums. Enerģētikas infrastruktūrā Latvijā vēsturiski ir izveidojušās trīs galvenās sastāvdaļas — elektrība, centralizēta siltumapgāde un dabasgāze. Stratēģijā ir nepieciešams tās apvienot, izmantojot esošo infrastruktūru, piemēram, uzglabājot enerģiju kā siltumu.

Līga Kurevska informēja, ka Enerģētikas stratēģijas plānā līdz 2050. gadam kā mērķis ir izvirzīts konkurētspējas veicināšana, energoapgādes drošība un esošās infrastruktūras izmantojums ilgtermiņā. Lai to sasniegtu, ir paredzēts importēt divreiz mazāk enerģijas kā tagad (importu samazināt no 45% uz 22%), elektrifikāciajas rezultātā patērēt divreiz vairāk elektrības (no 7 TWh uz 19 TWh) gadā, bet pašu saražoto elektrības apjomu kāpināt no 6TWh uz 25 TWh gadā, emisiju apjomu samazināt uz pusi. Stratēģija paredz elektrības cenas samazināt no 80 €/MWh uz 59€/MWh.

Kā svarīgākos jaunumus pasaulē Līga Kurevska atzina, ka sakarā ar mazo modulāro kodolreaktoru (Small Modular Reactor — SMR) tehnoloģiju attīstību kodolenerģija atgūst popularitāti visā pasaulē. Vienu no šādiem reaktoriem jau šobrīd būvē Kanādā, Ontario. Vācija paredz pārskatīt startēģiju atteikties no kodolenerģijas, kas uzlabo tās attiecības ar Franciju. To darīt plāno arī Dānija. Ķīna šobrīd ceļ vairāk kodolspēkstaciju kā visa pārējā pasaule kopā, un liels potenciāls ir arī Indijai, kura paredz izmantot torija degvielas ciklu, kas ir daudz efektīvāks par šobrīd vadošo urāna degvielas ciklu.

Līga Kurevska uzsvēra, ka visas trīs Baltijas valstis nopietni vērtē, vai SMR ir daļa no kopējā enerģētikas portfeļa. 06.05.2025.Latvijas Ministru Kabinetā apstiprināja ziņojumu par Kodolenerģijas izmantošanas iespējām Latvijā, kā uzdevumus izvirzīja turpmāku sadarbību ar Igauniju unveidot savu kodolenerģijas programmu,, turpmākā darbā piesaistot ārpakalpojumu. Arī Lietuva turpina darbu, lai sakoptu iepriekšējās kodolstacijas teritoriju un vērtē SMR iespējas pozitīvi. Visās Baltijas valstīs sabiedrības atbalsts kodolnerģijai pieaug, un paredzētsveikt jaunu aptauju par sabiedrības atbalstu kodolenerģijai.

Kodolenerģijas programmas izstrādei tiks izsludināts iepirkums, pretendentiem nepieciešama padziļināta izpratne un praktiska pieredze. Veidojot kodolenerģijas programmu, Latvija varētu sadarboties ar Starptautisko atomaģentūru (International Atomic Energy Agency, IAEA), kas varētu būt arī šādas programmas izstrādātājs. Programma ir pasākumu apraksts, kas valstij jāveic, nevis lēmums, vai Latvija būs kodolenerģijas valsts. Līga Kurevska norādīja, ka, ja Latvija izlems kļūt par kodolenerģijas valsti, tai ir jāpievienojas “Kodolenerģijas OCTA” – konvencijai, kurā jāiemaksā naudu, lai apdrošinātu iespējamos tehnoloģijas riskus.

Līga Kurevska norādīja, ka ar cerībām raugās arī uz kodolsintēzi, kuras pēdējo gadu zinātniskie sasniegumi esot fantastiski.

Polijas Rūpniecības ministrijas pārstāvis Lukašs Savickis (Łukasz Sawicki)

Polijas Rūpniecības ministrijas pārstāvis Lukašs Savickis prezentāciju iesāka ar kodolenerģijas vēsturi. Polijā 1980.-ajos gados bija paredzēts būvēt kodolereaktoru ar padomju tehnoloģiju, bet tā būve tika pārtraukta. 2009. gadā Polijas valdība pieņēma lēmumu attīstīt kodolenerģiju un 2014. gadā adaptēja ASV kodolenerģijas programmu. 2023. gadā tika izvēlēta vieta pirmai spēkstacijai, kur šobrīd notiek zemes sagatavošanas darbi, plānots, ka būs 3 reaktori AP1000. Finansējums pirmai kodolspēkstacijai ir 45 miljardi €. Polijas valdība paredz to atbalstīt 30% apmērā, iegādājoties kompānijas akcijas. Pirmo reaktoru paredzēts pabeigt 2036. gadā, bet trešo – 2038. gadā. Ir uzsākti arī otrās spēkstacijas sagatavošanas darbi. Konkrētā tehnoloģija tiks izvēlēta konkursā, vērtējos trešās paaudzes reaktorus. Konkrēta izvietošanas vieta vēl nav noteikta, bet ir četras iespējamās vietas. Paredzētās vietas ir bijušo lignīta (brūnogļu) spēkstaciju vietās, lai izmantotu esošo infrastruktūru un darbaspēku. Tehnoloģiju ir paredzēts izvēlēties 2027. gadā, vietu – 2028. gadā. Un 2032. gadā varētu sākties celtniecība. Pirmo reaktoru otrajai spēkstacijai varētu iedarbināt 2040. gadā. Otrās spēkstacijas biznesa modelis tiek vēl izstrādās, bet ir plānota sadarbība ar vairākām tērauda ražošanas kompānijām, sākotnējie ieguldījumi būs no PGE (Akciju sabiedrība — “Polijas enerģijas grupa”), pēc tam tās pārņems elektrības ražotāji un pašvaldības, piemēram, centralizētai siltumapgādei. Lai samazinatu pārvades izmaksas, spēkstacijas ir paredzēts celts patērētāju tuvumā. Lukašs Savickis atzīmēja, ka Polijas valdība iesaistās lielo reaktoru uzstādīšanā, bet SMR reaktorus attīsta privāta ražotāju apvienība ORLEN Synthos Green Energy (OSGE).

Austrālijas Neatkarīgo pētījumu centra enerģētikas pētījumu direktors Eidens Morisons (Aidan Morrison)

Austrālijas Neatkarīgo pētījumu centra enerģētikas pētījumu direktors Eidens Morisons pastāstīja, ka šobrīd Austrālijas dekarbonizācijas plāns ir balstīts uz atjaunīgo enerģijas resursu — saules un vēja izmantošanu. Nesenās vēlēšanās partijas, kas atbalstīja kodolnerģiju, palika mazākumā. Kodolenerģijas aizstāvji piedāvāja kodolenerģiju kā papildinājumu atjaunīgai enerģijai, turpretī kodolenerģijas oponenti sabiedrību baidīja, saistot kodolenerģiju ar kodolieročiem. Līdz ar to šobrīd Austrālijā masveidā uzstāda vēja turbīnas un saules paneļus, daudzās vietās izjaucot dabīgo ainavu, par ko ir sašutušas vietējās kopienas. Lai nodrošinātu pastāvīgu elektrības piegādi, Austrālija tērē lielus līdzekļus infrastruktūras papildināšanai. Eidens Morisons norādīja, ka Austrālijā jau tagad ir uzstādīti tik daudz saules paneļu, ka tīkla operators uzstāj, ka jānodrošina attālināta paneļu atslēgšanu, lai novērstu tīkla pārslodzes. Un turpmākos gadus tiek paredzēts, ka saules paneļu jauda tiks automātiski ierobežota. Eidens Morisons norādīja, ka Austrālijā, tāpat kā citās valstīs, kurās ir augsts no laika atkarīgo enerģijas avotu īpatsvars, vidējā elektrības cenas ir lielāka, kā valstīs ar lielāku regulējamu enerģijas avotu īpatsvaru.

Eidens Morisons norādīja, ka Austrālijas enerģētikas plānā nav vērtētas alternatīvas, jo tās veidotāji uzskatījuši, ka ir jāvērtē tikai tas, ko ir norādījusi valdība — 82% atjaunīgie resursi elektrībai.

Eidens Morisons salīdzināja Austrālijas enerģētikas plānu ar Titāniku, kas tikko saskrējies ar aisbergu, bet pasažieri, nenojaušot, kas viņus sagaida, pa klāju spārda ledus gabaliņus. Kā pirmo indikatoru, kas liecina, ka ar elektrības ražošanu kaut kas nav kārtībā, liecina tas, ka, lai arī cena, ko tirgus ir gatavs maksāt par vēja un saules enerģiju, samazinās, gala patērētājiem rēķini pieauguši vidēji no 600 līdz 1000 Austrālijas dolāriem mēnesī. Kā svarīgākais iemesls tam ir tas, ka plānā nav ielikts, cik daudz ir jāiegulda gāzes un elektrības pārvades infrastruktūrā, lai nodrošinātu patēriņu, kad nepūš vējš un nespīd saule.

Rīgas Tehniskās universitātes profesors Oļegs Linkevičs

Rīgas Tehniskās universitātes profesors Oļegs Linkevičs prezentāciju sāka ar Baltijas kodolenerģijas vēsturi. Latvijā no 1961. gada līdz 1998. gadam jau bija kodolereaktors ar 5MW jaudu Salaspilī, ko neizmantoja elektrības ražošanai, bet radiācijas pētījumiem un zinātniskiem eksperimentiem. Kopš tā laika strādā radioaktīvo atkritumu glabātuve “Radons”. Par KEM Enerģētikas stratēģijā apskatītajām kodolspēkstaciju 5 vietām Oļegs Linkevičs norādīja, ka tās tika apzinātas jau daudz senāk, Padomju Savienības laikā, no kurām slēgtā 2010. gadā Latvenergo pētījumā kā piemērotāko vietu atzīstotpie Pāvilostas. Viņš norādīja, ka pirms uzsāk kodolenerģijas programmu, vispirms jāpanāk sabiedrības piekrišana, skaidrs darbības plāns no valdības (likumdošana, regulācija, Kodolenerģijas likums, neatkarīga inspekcija, kas uzraudzīs, nepieciešama programma, ko darīt ar radioaktīviem atkritumiem u.t.t.).

Oļegs Linkevičs informēja, ka Lietuva 1983. gadā pabeidza Ignalinas AES pirmo bloku, bet otro bloku uzbūvēja 1987. gadā. Trešo bloku neuzbūvēja Čornobiļas avārijas dēļ. Un, tā kā Ignalinas AES bija tāda pati kā Čornobiļā,saistībā ar Eiropas Savienības prasībām šo spēkstaciju apturēja 2009. gadā, izslēdzot pēdējo energobloku. Par jaunas Visaginas AES projektu informatīvā referendumā 67% Lietuvas iedzīvotāji nobalsoja pret 2012. gadā.

Igaunija – Igaunijā parlaments pieņēmis lēmumu par kodolenerģijas attīstību. Fermi Energia projekts ir cerība, piedzīvot kodolenerģijas atdzimšanu Baltijā.

Tā kā IKP Latvijai salīdzinoši zems, Latvijai ir jādomā par rūpniecības attīstību, lai to paceltu. Kodolenerģijas programma noder energointensīvu patērētāju attīstībai, piemēram, no elektroenerģijas uz sintētisko degvielu transportam, rūpniecībai un datu centriem. Bāzes slodze būs nepieciešama vienmēr, un būtu ļoti sarežģīti to nodrošināt tikai ar saules un vēja enerģiju. Bet to var nodrošināt ar atomstacijām, kas darbojas kā bāzes enerģija, ko neietekmē gadalaiks, laika apstākļi, vai diennakts stunda.

Ir svarīgi, ka kodolspēkstacijās strādā sinhroni ģeneratori ar lielu masu un inerci, kas nodrošina frekvences stabilitāti patēriņa svārstību gadījumos. Lielākā daļa saules un vēja staciju ir pieslēgtas caur invertoriem, kas nevar uzturēt frekvenci. Kā piemērs ir Spānija un Portugāle, kur 15 sekunžu laikā pazuda 15GW jaudu, no kurām 10GW bija saules staciju jauda. LCOE (izlīdzinātā cena par uzstādīto jaudu) aprēķini ir nosacīti, jo saules stacijām un vēja stacijām ir nepieciešamas balansēšanas jaudas, kas rada papildu izmaksas vismaz 10€/MWh, kas ir augstākas par to, kā bija prognozēts. Piedevām, saules paneļi un vēja turbīnas ir jāatjauno ik pa 20 – 30 gadiem, bet kodolspēkstacijas darbojas 60 un vairāk gadus. To ņemot vērā arī kodolenerģija ir ar adekvātu un konkurētspējīgu cenu ar zemiem izmešiem un igltspējīga, kas varētu veicināt Baltijas attīstību.

Fermi Energia izpilddirektors Kalevs Kallemets (Kalev Kallemets)

Fermi Energia izpilddirektors Kalevs Kallemets norādīja, ka Baltijas valstīs elektroenerģijas cena ir ap 96€/MWh un apjoms ap 27TWh gadā, kas ir daudz mazāks tirgus par Skandināviju (ap 80TWh gadā). Nākotnē Igaunija nespēs iegūt nepieciešamo elektroenerģiju (it sevišķi ziemā) pat tad, ja Putins vai laika apstākļi nepārraus kādu savienojumu ar Somiju. Simulējot patēriņu un saules un vēja saražoto elektrību, ir labi redzams, ka ir nepieciešams nodrošināt vismaz 600MW bāzes jaudas, kas ir nepieciešama visu gadu jebkuros laika apstākļos. Jau tagad ir dienas, kad Baltijā saules paneļi var nodrošināt 100% no nepieciešamās jaudas, un uzstādīt tos vēl vairāk nav ekonomiski nepieciešams.

Lielās elektroenerģijas cenu svārstības rada šoku ekonomikā. Olkiloto 46 gadu strādā ar kapacitātes koeficientu (izmantošanas laiku) 93%, jo kodolspēkstacijai sekot mainīgai slodzei nav jēgas. Somijā ir zema elektrības cena, jo somi ir izdarījuši grūtu darbu — uzstādījuši kodolspēkstacijas, kas ilgtermiņā nodrošina stabilitāti. Kalevs Kallemets uzsver, ka uzstādīt vēja turbīnas un saules paneļus ir viegli — kā pabeigt bērnudārzu, bet, lai iegūtu ilgtermiņa atdevi, ir jāizdara grūtais — jāceļ kodolspēkstacijas, kas ir kā pabeigt doktora disertāciju.

Igaunija ir pieņēmusi likumu par kodolspēkstacijas būvēšanu. Ir izvēlētas divas iespējamās vietas, galīgo vietu izvēlēsies 2027. gadā. Izmantos GE/Hitachi BWRX-300 reaktoru, kādu ceļ arī Ontario provincē Kanādā un plāno uzstādīt arī Orlen Synthos Polijā. Izmaksas tiek lēstas ap 4 miljardiem €, kas ir daudz lētāk kā, piemēram, Apvienotajā Karalistē, kurā darba spēka izmaksas ir daudz augstākas. Būvniecību veic Fermi Energia, kurā ir vairāki lieli investori kā, piemēram Vattenfall, Kaamos u.c.

LR Saeimas deputāts Andris Kulbergs

LR Saeimas deputāts Andris Kulbergs informēja, ka norvēģi par balansēšanas jaudām senāk maksāja 40M€/gadā, bet ap 400M€/gadā tagad, jo Eiropā pietrūkst balansēšanas jaudas. Elektrības cenas viņiem bija 30-45€/MWh, bet tagad 230-330€/MWh. 40% no alumīnija ražošanas notiek Norvēģijā, tā apgādā visu Eiropu. Augstās cenas apdraud šo industriju un norvēģi apsver iespēju atslēgt savienojumus ar Apvienoto Karalisti un Vāciju. Mūsu politiķi maldina, ka elektrības cena samazināsies no 80 uz 59€/MWh. Jautājums, kam samazināsies — ražotājiem vai gala patērētājiem? TEC esot slikts ar “Kremļa gāzi”, bet neviens elektrības tīkls nav iespējams bez termocentrāļu inertām jaudām. Piemēram, Latvijā siltums ir 57% no kopējās patērētās enerģijas, bet elektroenerģija ir tikai 13%. Centrālā siltumapgāde ir 28% no siltuma, bet enerģētikas stratēģijā tā praktiski netiek apskatīta.

Andris Kulbergs norādīja, ka saistībā ar atslēgšanos no BREL tika minēts, ka “Visi aprēķini liecina, ka būtiska ietekme uz cenu nebūs.” Praktiski mēs bijām tehniski gatavi, bet neesam ekonomiski gatavi. Tieši pēc atslēgšanās mūsu tīkla frekvence nosvārstījās par 0,45Hz, ko tīkls veiksmīgi izturēja, pateicoties mūsu ģeneratoru inertajām jaudām. Salīdzinājumam, Spānijā tīkls neizturēja 0,15Hz svārstības un tas sabruka.

Andris Kulbergs uzsvēra, ka ir milzīga atšķirība starp prognozētām un patiesām balansēšanas izmaksām. Gala patērētāja izmaksas nosaka ne tikai ražošanas, bet arī balansēšanas izmaksas. Igaunijā tās bija prognozētas ap 40 – 60M€/gadā, bet patiesībā tās ir ap 130M€/gadā. Balansēšanas izmaksas elektrības gala cenu palielinās nevis par 5% bet gan par 20%. Un šīs izmaksas ir paredzamas gadiem uz priekšu. Salīdzināt kodolspēkstacijas ar saules un vēja stacijām nav pareizi, jo pamatā ņem tikai kondensācijas režīmu — siltumu izlaižot gaisā elektrības cena ir ap 90-110€/MWh. Bet ir jāņem vērā koģenerācijas režīms, ražo gan elektrību gan arī siltumu. Tad cena ir 50-60€/MWh par elektrību un 20-25€/MWh siltumam, ja kodolspēkstacijas siltumu nodod pilsētai. Bet KEM stratēģijā kodolenerģijas cena ir minēta tikai kondensācijas režīmā.

Andris Kulbergs vērsa uzmanību uz to, ka Baltijā trūkst bāzes jaudas, kas balansē tīkla frekvenci, ko var veikt tikai termoelektrocentrāles, kuras darbina fosilā gāze, šķelda, atkritumi, vai kodolenerģija. Rīgā siltumu ražo ar šķeldu, tā vietā, lai labāk izmantotu siltumu, ko iegūst TEC1 un TEC2, ražojot elektrību. Rezultātā Rīgas siltums ir tik dārgs, ka izdevīgāk izmantot individuālo apkuri. Ir jāuzlabo Rīgas siltuma tīkls, lai efektīvāk veiktu siltuma pārvadi, un SMR visefektīvākie ir tieši tajās vietās, kur nepieciešams arī siltums. Siltumtīkls ir arī enerģijas patēriņa amortizators, piemēram, Imantā izmantot gāzes turbīnu, kas bez siltuma ražotu un balansētu elektrotīklu. Ir nepieciešams investēt kontrolējamās bāzes elektroenerģijas (līdz 1GW) jaudās, izmantojot SMR. Jāņem vērā elektrības un siltuma ražošana un siltuma uzņēmumi jāiesaista elektrības ražošanā un stabilizācijā. Nav iespējams gadījums, kad elektrības cena ir daudzkārt zemāka par siltumu, jo tad katrs izmantos elektrību siltuma vietā.

Prezentācijas secinājumu daļā Andris Kulbergs norādīja, ka LCOE aprēķins tikai par uzstādītās elektrības ražošanas jaudu ir bezjēdzīgs, jo neņem vērā kopējās sistēmas izmaksas, kas vajadzīgas frekvences balansēšanai. Ir svarīgi, ka enerģētikas uzņēmumu un ministrijas vadībā ir enerģētiķi. Rēķinos jāievieš redzama aile par frekvences balansēšanas izmaksām. Jo tas, ka saules panelis ražo lēti, nenozīmē, ka tāda būs arī elektrības gala cena. Mums jābūt vienotai Baltijas enerģētikas stratēģijai.

Rīgas Tehniskās universitātes profesors Antans Sauhats

Rīgas Tehniskās universitātes profesors Antans Sauhats prezentācijā salīdzināja sauli, vēju, gāzi un kodolenerģiju. Antans Sauhats norādīja, ka vienlaikus sabiedrība grib tīru, lētu un drošu enerģiju. Tas nozīmē, ka fosilie resursi jānomaina uz vēju, sauli un kodolenerģiju. Tiek paredzēts, ka pasaulē līdz 2050. gadam būs 600GW kodolenerģijas staciju. Bet 2024. gadā tikpat daudz — 600GW jaudas tika uzstādītas ar saules un vēja stacijām.

Antans Sauhats informēja, ka Latvijā jau šobrīd ir uzstādīti ~ 600MW Saules stacijas. Un līdzīgi kā citās Baltijas valstīs ir paredzams pieaugumu arī turpmāk. Antans Sauhats uzsvēra, ka kopš atslēgšanās no BREL, jādzīvo citā energo sistēmā. Situācija jāskatās kopumā ar citām valstīm — vai tās būs partneri vai konkurenti.

Antans Sauhats norādīja, ka kodolreaktoru stacijas ir diezgan dārgas. 4,5 milj € par MW. Šī cena ir iegūta pēc LCOE metodes, kas rēķina cenu par uzstādīto jaudu, bet nerēķina balansēšanas, papildu pieslēgumu u.c. izmaksas. Rodas jautājums, vai LCOE ir derīgs! Vai kodolspēkstacija atmaksāsies? Ja izmaksas ir 5 miljardi € par 1GW, tas atmaksāsies 6 gados, ja elektrības cena ir 100€/MWh, un stacija strādā 8000h/gadā (90% no visa laika). Bet ir maz ticams, ka varēs spēkstacija strādāt tik daudz stundas un ka elektrība būs par šādu cenu, jo jau šobrīd labvēlīgos laika apstākļos elektrības cenas ir pat negatīvas. Ir jāņem vērā, ka saules un vēja enerģijai viegli ir atslēgt liekās jaudas, bet nevar ieslēgt trūkstošās jaudas — tās jāatrod citur. Tāpēc ir nepieciešams domāt, kā izmantot liekās saules un vēja enerģijas jaudas, piemēram, ražojot ar pārpalikumu ražojot ūdeņradi un no tā un no atmosfēras uzkrātās ogļskābās gāzes var sintezēt metānu.

Lietuvas Kodolenerģijas asociācijas direktors Romans Voronovs (Roman Voronov)

Lietuvas Kodolenerģijas asociācijas direktors Romans Voronovs īsi pastāstīja par radioaktīvo atkritumu veidiem, radioaktīvo atkritumu glabāšanas vietām un ko nepieciešams darīt, pirms tos noglabā. Romans Voronovs uzsvēra, ka ir jāskaidro šie temati sabiedrībai. Atkritumi ir materiāli, kurus nav paredzēts turpmāk izmantot. Radiācija ir visapkārt mums, un svarīgi ir runāt par to, cik tā ir liela. Galvenais radioaktīvo atkritumu apstrādes mērķis ir noglabāt tos tā, lai neietekmē biosfēru. Jo lielāka radiācija, jo vairāk barjeras ir nepieciešamas, bet tās ir vajadzīgas īsāku laiku. Svarīgi ir izmantot dabīgas barjeras, jo tās nav atkarīgas no cilvēkiem.

Romans Voronovs norādīja, ka. piemēram, izmantotā kodoldegviela ir 95% no radiācijas, bet tikai 3% no kopējā atkritumu apjoma. Lietuvā visa šī degviela ir pagaidu glabātuvē. Liekos materiālus sasmalcina, lai tie aizņem mazāku tilpumu. Materiāli ir jāsadala atkarībā no to veida, piemēram, kodoldalīšanās produktus no pārējiem. Daļa tiek sadedzināta, ko pēc filtrēšanas izlaiž atmosfērā. Atlikumu pielāgo pārvietošanai un uzglabāšanai. Materiāli tiek ievietoti dziļi zemē, ne tāpēc, ka no tiem jābīstas, bet tāpēc, ka tur ir stabili zemes ieži. Noglabājot šos materiālus, ir svarīgi atcerēties, ka pēc tam, kad radiācija būs samazinājusies, tie var būt noderīgi dažādu ķīmisko elementu ieguvei un arī otrreizējās kodoldegvielas ieguvei.

Kodolenerģijas risinājumu pārdošanas vadītājs Somijas Tehniskās pētniecības centrā (VTT) Mati Palaka (Matti Paljakka)

Kodolenerģijas risinājumu pārdošanas vadītājs Somijas Tehniskās pētniecības centrā (VTT) Mati Palaka iepazīstināja ar Somijas pieredzi. Somijā ir 2 spēkstacijas. Loviisa (pārvalda Fortum), kur ir divi VVERx 500 MW reaktori un Olkiloto (pārvalda TVO), kur ir divi BWR 890 MW un viens EPR 1600 MW reaktors.

Mati Palaka norādīja, ka Somijas patēriņš ir 83TWh gadā, 3,8% importē, 38% iegūst no kodolenrģijas, 95% ir CO2 neitrāli, 41% izmanto rūpniecībā. Siltums ir 36 TWh, 73% CO2 neitrāli. Visi politiskie spēki ir vai nu par, vai neitrāli pret kodolenerģiju. Kodolenerģija ir lielākais elektrības avots. Kodolererģiju atbalsta 68% iedzīvotāju, neatbalsta tikai 9%, pārējiem ir neitrāla attieksme. Somi paši gan iegūst kodoldegvielu, gan apstrādā un noglabā radioaktīvos atkritumus. Paredz izmantot LDR 50, zemas temperatūras, zema spiediena, zema riska SMR pilsētu apkurei. Valdība tikai kontrolē nozari, spēkstacijas darbina privātas patērētāju apvienības TVO un Fortum. VVT ir pētniecības institūts, nodarbojas arreaktoru drošības analīzi un licencēšanu. Universitātes ir iesaistītas un sniedz atbalstu pētniecībā. Cilvēkresursu attīstība ir svarīga, VVT ir izstrādāts speciāls kurss par drošību kodolenerģijā un kodolatkritumu pārvaldību, balstīts uz IAEA rekomendācijām, ko ir apguvuši 1500 studenti.

Mati Palaka aicināja Latviju pievienoties kodolenerģijas valstīm unnorādīja, ka somi gatavi sadarbībai un atbalstam, veicot kopīgus pētījumus, piemēram, EURATOM, nodrošinot komerciālu ekspertu palīdzību, kopīgu resursu izmantošanu, un universitāšu programmas.

Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Dmitrijs Rusovs

Rīgas Tehniskās universitātes asociētais profesors Dmitrijs Rusovs iesāka ar definīciju — ilgtspēja ir spēja apmierināt esošās vajadzības, neapdraudot nākamās paaudzes.Viņš norādīja, ka žurnālistiem nepieciešams paaugstināt sabiedrības izpratni par kodolenerģiju.

Dmitrijs Rusovs atsaucās uz KEM ziņojumu, kurā teikts kādi un cik daudz speciālisti nepieciešami, būs vajadzīgi 8-10 gadi, lai sagatavotu speciālistus, kas strādās nozarē.

Dmitrijs Rusovs norādīja, ka pastāv līdzība starp termolektrostaciju un kodolspēkstaciju. Abas darbojas ar līdzīgu enerģijas pārveidošanas principu, tās izmanto siltumu, lai ražotu elektrību. Atšķirība ir tikai siltuma avots. RTU ir pieredze 40 gadu garumā ar siltumenerģijas ražošanas nozares profesionāļu sagatavošanu.

Japāņu pieredze rāda, ka kodolenerģijā var pārkvalificēt TEC speciālistus. RTU ir 2 programmas “Siltumenerģētika un siltumtehnika”, kur viens no priekšmetiem ir par siltuma stacijām, un otra programma ir ”Medicīnas inženierija un fizika”, kur ir iekļauta radiācijas tematika.

Dmitrijs Rusovs uzsvēra, ka pamati mācību saturam par kodolenerģiju ir. Jautājums, kā apkopot un apvienot esošos materiālus. Pastāv vadlīnijas no IAEA. Būvniecības un mašīnzinību fakultāte var nodrošināt pusi no kodolenerģijas speciālistiem nepieciešamām zināšanām, piemēram, vides ķīmijā, drošībā, kodoldegvielā, neitronu fizikā, radiācijas un civilā aizsardzība. Kopā ar kolēģiem no enerģētikas fakultātes iespējams nodrošināt arī citas zināšanas.

Dmitrijs Rusovs ir apzinājis IAEA rekomendācijas par bakaulaura un maģistra programmām, pamatkursiem un specializācijām. Piemēri ir kaimiņvalstīs. Kauņas Tehnoloģiju universitātē plāno atjaunot šogad kursu par kodolenerģiju. Stokholmā ir maģistru programma par mūsdienu kodolenerģiju. Tallinas Universitātē nav kodolenerģijas programma, bet tā nodrošina zināšanas ar vairākām programmām. RTU ir gatava veidot jaunas programmas kodolenerģētikā.

Vadošais pētnieks Latvijas Universitātē Agris Auce

Vadošais pētnieks Latvijas Universitātē Agris Auce sniedza kopsavilkumu par kodolenerģiju un AES uzsākšanās procesiem Eiropā. Eiropā visas valstis, izņemot Latviju un Luksemburgu attīsta kodolenerģiju. Valstis, kas domā iztikt bez kodolenerģijas ir Austrija, Portugāle un Horvātija.

Agris Auce uzsvēra, ka LCOE ir fikcija, lai legalizētu nelikvīdas investīcijas. Kodolenerģija ir kompakta, nav dārga, to var uzkrāt 10-tiem gadus uz priekšu.

Agris Auce norādīja, ka sabiedrībā ir nepietiekama izpratne par atkritumiem. Zviedrijas kodoldegvielas atkritumi 50 gados saražoti ietilpst 2 peldbaseinos. Tie radušies, nodrošinot lielāko daļu no elektrības Zviedrijā. Jāatceras, ka būs arī saules paneļu un vēja turbīnu atkritumi. Agris Auce atgādināja, ka ūdens ne visus gadus ir vienādā daudzumā pieejams, tas ietekmē HES saražoto elektrību. Savukārt ūdeņraža ekonomika nav ekonomiski pamatota.

Agris Auce norādīja, ka KEM enerģētikas stratēģijā 20250. gadam Latvijas elektrības patēriņš ir prognozēts 2-5 reizes mazāks kā attīstītās valstīs. Dati par iedzīvotāju skaitu šķiet, ka ir mazāk nekā uzrāda statistikas dati.

Turpinājumā Agris Auce raksturoja Eiropas valstīs kodolenerģijas attīstību. Lietuva – 2024. gadā parakstīja sadarbības līgumu ar ASV par civilās kodolenerģijas attīstību. Polija – plānoti 4-6 lielie reaktori tuvāko 16-20 gadu laikā, papildus vēl SMR. Zviedrija plāno dubultot kodolenerģijas kapacitāti līdz 2040. gadam. Plāno iegūt paši savu urānu. Somija – viena no vadošajām valstīm, kas domā kodolenerģiju izmantot apkurē – LD-50 un LDR-50 ir 50 MW siltuma jauda bez elektrības. Norvēģija sāk AES attīstību, nodibinājuši kompāniju, kas līdz 2026. gadam sagatavos ziņojumu par kodolenerģijas izmantošanu. Apvienotā Karaliste būvē Hinkley Point C, bet attīstīs arī SMR, piemēram, Rolls-Royce SMR tehnoloģiju. Paredz, ka būs nepieciešami 20 000 kodolenerģijas speciālistu. Francijā nesen pieslēgts tīklam Flamenville reaktors. Līdz 2040. gadam būs 3 jauni EPR 2 reaktori un 9 cita veida reaktori. Francija paredz izmantot plutonija ātro neitronu reaktoru, kas ļauj izmantot nevis 0,7% no dabīgā urāna, bet 99% no urāna, kas jau ar esošām rezervēm nodrošinātu degvielu 100-tiem gadu uz priekšu. Nīderlande turpināt uzturēt esošās un būvēt 2 jaunas stacijas līdz 2035. gadam,pēc tam būvēt arī SMR stacijas. Spānija un Itālija paredz atgriezties pie kodolenerģijas. Itālijā ir jaunuzņēmums Newcleo ar 850 darbiniekiem, kas plāno uzbūvēt ātro neitronu šķidrā svina kodolreaktoru 2035. gadā. Beļģija paredz 100 milj. € SMR programmai. Rumānijā tiks izstrādāts šķidrā svina SMR. Čehija ir izvēlējusies 2 Korejas APR1000 reaktorus. Tos izvērtēja 206 čehu ekspertu komanda. Slovākijā palaisti Mochovces AES reaktori. Plāno nākamo AES pabeigt 2039. gadā. Ungārijā ir plāns būvēt esošajai atomstacijai Paks 2 VVER 440 reaktorus. Slovēnija – 2,4 GW JEK2 plānotās izmaksas ir zemākas nekā saules enerģijai. Dānijā ir 2 SMR jaunuzņēmumi. Šveice uzsāk likuma izmaiņas, lai varētu būvēt jaunas kodolspēkstacijas.

Noslēgumā Agris Auce norādīja, ka kompānijas, kurām vajadzīga pastāvīga enerģija attīsta savus SMR. Piemēram, Microsoft, Amazon, Facebook.